Ģimene ir labākais audzinātājs

Ģimene ir labākais visu laiku un tautu jauno paaudžu audzinātājs. Īsta ģimene ir sirdsapziņa, gods un varonība, katras tautas, tautas nacionālais lepnums, cilvēces pedagoģiskās kultūras īpašums. Pedagogu izcelsme nāk no mātes, no tēva, no ģimenes. Ar katras tautas kopīgiem centieniem gadsimtu senajā vēsturē ir izveidota sava nacionālā izglītības sistēma, kas apveltīta gan ar vispārcilvēciskiem sasniegumiem, gan oriģināliem radošiem atradumiem.

Tikai ģimenē vecāku vadībā mazais mācās pasauli visās tās sarežģītībās un daudzpusīgajās izpausmēs, šeit notiek tās sociālā veidošanās, veidojas pasaules uzskats un estētiskā gaume. Ģimene ir dabiska vide primārai bērna socializācijai, viņa materiālā un emocionālā atbalsta avots, līdzeklis kultūras vērtību saglabāšanai.

Skolas vecumā izglītības pamats ir humānistiskās morāles, estētiskās kultūras veidošana, gatavība darbam, dzimtās zemes aizsardzība, patriotiskas jūtas. Vecāki visos iespējamos veidos veicina nacionālās apziņas un pašapziņas, nacionālās mentalitātes veidošanos bērnos. Ģimene dod skolēniem priekšstatu par cilvēka ārējo un iekšējo kultūru, piepilda cieņpilnu attieksmi pret māti un tēvu, pret vecākajiem, žēlsirdību pret vājiem, invalīdiem, atraitnēm, bāreņiem un citiem, veido priekšstatu par universālu cilvēka morālās vērtības, māca viņiem apzinīgu darbu, cieņu pret cilvēkiem.

Ģimenes izglītība jāveic ciešā sadarbībā ar skolu. Vecāki ir piemērs saviem bērniem vienmēr un it visā - viņiem jābūt ārkārtīgi taktiskiem, taisnīgiem, sirsnīgiem, godīgiem, pašpārvaldītiem. Galu galā bērniem patīk atdarināt pieaugušos.

Labākais skolotājs K.D ģimenē Ušinskis uzskatīja par savu māti. Izcilais skolotājs savos darbos daudz lappušu veltīja sievietei, mātei-audzinātājai. Cik ļoti krievu skolotājs ielika sievieti, liecina fakts, ka viņš uzskatīja viņu par "nepieciešamu starpnieku starp zinātni, mākslu un dzeju, no vienas puses, un tautas paražām un raksturu, no otras puses".

Tieši caur māti civilizācijas panākumi iekļūst ģimenes dzīvē, un caur viņu arī cilvēku dzīvē. K. D. Ušinskis raksta, ka cilvēka rakstura pamati tiek likti pirmajos dzīves gados, kad bērns atrodas tiešā mātes ietekmē, un bērna rakstura veidošanās lielā mērā ir atkarīgs, pirmkārt, no viņas, un, kad sievietei ir bērns, viņa vairs nedzīvo pati par sevi, bet pilnībā nododas maza radījuma audzināšanai. "Ir grūti iedomāties tādu hobiju, kas varētu cīnīties sievietes sirdī ar mātes jūtām ..." - skolotāja smalki atzīmēja. K. D. Ušinskis stingri atbalstīja "mājas pamatizglītību", uzskatot, ka līdz astoņu un pat desmit gadu vecumam (pirms iestāšanās ģimnāzijā) bērni jāmāca un jāaudzina mājās mātes vadībā.

Ja, ņemot vērā noteiktus apstākļus, vecāki ir spiesti sūtīt savus mazos bērnus sākumskolās, pēc viņa domām, ir svarīgi, lai šī skola būtu "pilnībā piesātināta ar ģimenes raksturu" un būtu "vairāk kā ģimene, nevis skola. "

Kiričenko S.P.